Sēras ir emocionāla reakcija uz zaudējumu. Sēras un skumjas ir cilvēkam vispār piemītošas, tās pārdzīvojam vairākas reizes visas dzīves garumā. Sērošanas process ir dabisks.
Sēru simptomi var parādīties uzreiz pēc zaudējuma vai novēloti, var būt pārspīlēti, var arī iztrūkt. Akūtie simptomi ir raudāšana, kliegšana, runāšana, vājums, miega traucējumi, pašpārmetumi, vainas izjūta, vai pat halucinācija. To ilgums ir ļoti individuāls, bet ir vidēji akūtie simptomi, kuri ilgst 1-2 mēnešus. Vidēji sēras ilgst 6-12 mēnešus, un simptomi pakāpeniski samazinās.
Sērošanas procesam ir vairākas stadijas:
1. Šoka – nolieguma stadija. Emocionāla sastinguma stāvoklis, kurš darbojas kā aizsargslānis pret ciešanām un traucē uztveres funkciju. Cilvēki netic tam kas ir noticis, vai negrib ticēt. Viņi joprojām cer, ka „tas” ir noticis ar citiem, bet ne ar viņiem.
2. Dusmu stadija. Dusmas var izlauzties tajā brīdī, kad apzinās, ka tuvais cilvēks ir atstājis pavisam vai var atstāt. Tās var tikt vērstas pret ikvienu, kurš mēģina mierināt vai aicina samierināties. Tam jābūt gatavam un nevajadzētu uzņemt personīgi.
3. Depresijas stadija. Parādās skumjas. Neapzināti radinieki var ienākt vēlreiz un vēlreiz istabā, kurā kādreiz dzīvoja mirušais tuvinieks, ar cerību, ka viņš joprojām tur ir. Cilvēku var pārņemt izmisums, kad apzinās, ka mīļotais cilvēks vairs nekad… nekad neatgriezīsies. Visbiežāk cilvēki raud un tas ir labi, jo asaras atvieglo ciešanas un noņem emocionālu spriedzi
4. Samierināšanās stadija. Tā sākas tad, kad cilvēks saprot, ka dzīve turpinās un viņš spēj pilnvērtīgi dzīvot ar savu zaudējumu.
Dažreiz cilvēki iestrēgst vienā no fāzēm, un veidojas ieilgušas sēras. Arī akūtie simptomi var būt pārāk izteikti, kas var sabiedēt tuviniekus un piederīgos.