Shēmu terapija

Ar ko atšķiras Shēmu terapija no KBT? 

Shēmu terapija ir inovatīva, integrējoša terapija, ko izstrādājis Džefrijs Jangs un kolēģi, kas ievērojami paplašina tradicionālās KBT pielietojumu un konceptus.  

Shēmu terapija piedāvā jaunu psihoterapijas sistēmu, kas ir īpaši labi piemērota klientiem ar dziļi iesakņotiem, hroniskiem psiholoģiskiem traucējumiem, kuri līdz tam tikuši uzskatīti par grūti ārstējamiem (Young et al., 2006). Salīdzinot ar KBT, shēmu terapijā ir lielāks uzsvars uz pieredzi bērnībā un pusaudža vecumā, kas rada psiholoģijas problēmas, emocionālās pieredzes tehnikām, kā arī terapeita-klienta pieredzi, mainot neadaptīvos rīcības veidus. Kopā ar terapeitu klients sāk izprast savu grūtību/problēmu veidošanos un, ar terapeita atbalstu un izmantojot kognitīvas, afektīvas, uzvedības un starppersonu stratēģijas, mazināt to ietekmi uz ikdienas dzīvi.  

Shēmu terapija pievēršas pamata psiholoģiskajām tēmām, kas ir tipiskas klientiem ar rakstura traucējumiem (neadaptīvām shēmām). Neadaptīvas shēmas ir kognitīvi modeļi ar emocionālu komponenti,  kas sākas agri mūsu attīstībā un atkārtojas dzīves laikā. Shēmām bieži vien ir adaptīva loma bērnībā (t.i., tās palīdz bērnam izdzīvot). Pieaugušā vecumā agrīnās neadaptīvās shēmas ir disfunkcionālas, ierobežojošas un bieži neapzinātas.  

Kā veidojas neadaptīvas shēmas? 

Neadaptīvu shēmu veidošanos ietekmē bērnības un agrīnā pusaudža vecumposma pieredzes: 

  1. Neapmierinātās pamatvajadzības: 
    • Vajadzība pēc drošas piesaistes citiem (drošība, stabilitāte, aprūpe un pieņemšana);  
    • Vajadzība pēc autonomijas, kompetences un identitātes izjūtas;  
    • Iespēja brīvi paust savas vajadzības un emocijas;  
    • Spontanitāte un rotaļīgums;  
    • Reālas robežas un paškontrole.  
  2. Traumatiski notikumi un pārdzīvojumi 
  3. Temperaments 
  4. Identificēšanās ar nozīmīgiem cilvēkiem 

Neadaptīvo shēmu apraksti 

I. Nošķirtība un atraidījums (Disconnection & Rejection)

Gaidas, ka vajadzības pēc mīlestības, drošības, miera, stabilitātes, aprūpes, empātijas, pieņemšanas, spontanitātes un cieņas netiks apmierinātas paredzamā veidā. Tipiskā izcelsmes ģimene ir nošķiroša, vienaldzīga, atraidoša, atturīga, vientuļa, neparedzama, emocionāli eksplozīva vai aizvainojoša.  

  1. Emocionālā deprivācija 
    Gaidas, ka vēlmes pēc normālas pakāpes emocionāla atbalsta no citiem netiks
    adekvāti apmierinātas. Trīs galvenās deprivācijas formas ir:  
    • Aprūpes deprivācija: uzmanības, pieķeršanās, sirsnības vai draudzīguma trūkums. 
    • Empātijas deprivācija: sapratnes, uzklausīšanas, atklātības, abpusējas jūtu līdzdalīšanas trūkums.  
    • Drošības deprivācija: citu spēka, virzības vai vadības trūkums. 
      Bieži vien indivīdi, kuriem ir šī shēma, apraksta savu bērnību „labklājības” terminos, taču daudziem ir trūcis vecāku emocionālā siltuma un rūpju. Šī shēma indivīdam var neļaut izjust un atzīt citu simpātijas pret sevi
  2. Neuzticēšanās/ Ļaunprātīga izmantošana (Mistrust/ Abuse)  
    Gaidas, ka citi nodarīs pāri, aizvainos, pazemos, krāps, melos, manipulēs vai izmantos. Parasti ietver uztveri, ka pāridarījums ir tīšs vai ir nepamatotas un galējas nevērības rezultāts. Indivīdam var būt sajūta, ka viņš vienmēr beigu beigās būs apkrāpts, salīdzinot ar citiem, vai „izvilks neveiksmīgo lozi”. Īpaši smagos gadījumos indivīds var izjust apdraudētību faktiski jebkurā sociālā situācijā. Bieži vien šī shēma veidojas bērnības seksuālās, fiziskās vai emocionālās vardarbības pieredzes rezultātā.  
  3. Nepilnība/ Kauns (Defectiveness/ Shame)  
    Cilvēkam ir sajūta, ka viņš ir „ar defektu”, slikts, negribēts, mazvērtīgs vai svarīgos aspektos nespējīgs, vai ka cilvēks tuviniekiem šķistu nemīlams, ja būtu atklāts. Var ietvert pārmērīgu jūtīgumu pret kritiku, atraidījumu un vainošanu; kautrību, pārmērīgu salīdzināšanos ar citiem un nedrošību, esot cilvēkos; vai kaunu par saviem pamanītajiem trūkumiem. Šie „trūkumi jeb nepilnības” var būt iekšēji (piem., savtīgums, dusmu impulsi, nepieņemamas seksuālas tieksmes) vai ārēji (piem., nepievilcīgs izskats, sociāla neveiklība). Šīs shēmas veidošanos ietekmē indivīda intensīva noniecināšana un pazemošana bērnībā. Kombinācijā ar neuzticēšanās/ ļaunprātīgas izmantošanas shēmu, bieži ir sastopama pacientiem ar robežstāvokļa personības traucējumiem.  
  4. Pamestība/ Nestabilitāte (Abandonment/ Instability)  
    Indivīdam varētu būt pārspīlētas bailes, ka tie cilvēki, uz kuriem viņš paļaujas, attiecībās ar kuriem ir droši, pēkšņi varētu pamest viņu uz visiem laikiem vai atstāt uz ilgu laika periodu vai nebūt pieejami, kad nepieciešams. Indivīdam varētu būt arī sajūta, ka viņš nespēs izdzīvot vai funkcionēt savā dzīvē bez „citu svarīgu personu” palīdzības, un šī sajūta var saasināt indivīda bailes no pamešanas. Ietver sajūtu, ka tuvinieki nespēs turpināt piedāvāt emocionālo atbalstu, attiecības, spēku vai praktisku aizsardzību, jo viņi ir emocionāli nestabili vai neparedzami (piem., ir dusmu lēkmes), neuzticami vai var aiziet jebkurā brīdī (piem., nomirs vai pametīs indivīdu par labu kādam citam).  
  5. Sociālā izolācija/ Atsvešinātība (Social Isolation/ Alienation)  
    Sajūta, ka cilvēks ir izolēts no visas pārējās pasaules, atšķirīgs no citiem cilvēkiem un/vai nav daļa no nevienas grupas vai kopienas. Šī shēma bieži ir sastopama indivīdiem, kuriem novēro neatbilstību starp sociālo un ģimenes izcelsmi un viņu sasniegumiem pieaugušā vecumā. Tipisks piemērs ir indivīdi, kuri ir uzauguši nabadzīgās ģimenēs ar zemu izglītības līmeni un ir kļuvuši par pirmajiem un vienīgajiem ģimenes locekļiem, kuri ieguvuši augstāko izglītību.  

II. Nepietiekama autonomija un sniegums (Impaired Autonomy & Performance)  

Gaidas par sevi un apkārtējo vidi, kas traucē paša spējai atdalīties, izdzīvot, neatkarīgi vai veiksmīgi funkcionēt, būt veiksmīgam sasniegumu jomā un brīvi paust savas jūtas un vajadzības. Bieži ietver bailes būt pamestam un spēcīgu izjūtu, ka pasaule ir bīstama. Tipiskā izcelsmes ģimene ir „sapinusies” savstarpējās attiecībās, iedragā bērna uzticēšanos, pārmērīgi aizsargājoša, kontrolējoša vai nespēj veicināt bērna spēju kompetenti funkcionēt ārpus ģimenes.

  1. Atkarība/ Nekompetence (Practical Incompetence/ Dependence) 
    Uzskats, ka cilvēks nav spējīgs kompetenti tikt galā ar ikdienas atbildībām bez vērā ņemamas palīdzības no citiem (piem., parūpēties par sevi, risināt ikdienišķas problēmas, likt lietā labu spriestspēju, ķerties klāt jauniem uzdevumiem, izdarīt labas izvēles). Bieži izpaužas kā bezpalīdzība vai trauksme, it īpaši jaunās situācijās. Šī shēma ir bieži sastopama pacientiem ar atkarīgas personības traucējumiem. Reizēm shēmas veidošanos ietekmē pārlieku augstas vecāku prasības pret indivīdu bērnībā, bet citos gadījumos vecāku uzvedībā prevalē nespēja sekmēt veselīgu autonomijas izjūtu indivīda pusaudžu periodā. 
  2. Neaizsargātība pret pārdarījumiem vai slimībām (Vulnerability to Harm or Illness)  
    Pārspīlētas bailes, ka kuru katru mirkli notiks nenovēršama katastrofa un ka cilvēks nebūs spējīgs to novērst. Bailes fokusējas uz vienu vai vairākiem no šiem objektiem: (A) medicīniskas katastrofas (piem., sirdslēkmes, AIDS); (B) emocionālas katastrofas (piem., sajukšana prātā); (C) ārējas katastrofas (piem., fizisks uzbrukums, aviokatastrofa, zemestrīce). Šī shēma ir bieži sastopama pacientiem ar hipohondriju un ģeneralizētiem trauksmes traucējumiem, kā arī cilvēkiem ar dabas katastrofu vai smagu slimību pieredzi. 
  3. Saplūšana/ Neattīstīts Es (Enmeshment/ Undeveloped Self)  
    Pārmērīga emocionālā iesaiste un tuvība ar vienu vai vairākiem tuviniekiem (parasti vecākiem vai romantiskiem partneriem) uz pilnas individuācijas vai normālas sociālas attīstības rēķina. Bieži ietver uzskatu, ka vismaz viens no saplūdušajiem indivīdiem nevar izdzīvot vai būt laimīgs bez pastāvīga otra indivīda atbalsta. Saplūdušajiem indivīdiem bieži vien trūkst atšķirīgas un atdalītas identitātes un šie cilvēki bieži piedzīvo iekšēja tukšuma un pamata trūkuma izjūtas, bezmērķīgumu vai, ekstrēmos gadījumos, savas eksistences jēgas apšaubīšanu. Shēma bieži vien iet roku rokā ar obsesīvi-kompulsīvo simptomātiku.  
  4. Neizdošanās (Failure to Achieve)  
    Uzskats, ka cilvēks ir cietis neveiksmi, neizbēgami cietīs neveiksmi vai ir fundamentāli neadekvāts salīdzinājumā ar saviem vienaudžiem sasniegumu jomās (mācībās, karjerā, sportā u.c.). Bieži ietver uzskatus, ka cilvēks ir muļķīgs, nemākulīgs, netalantīgs, zemākā statusā, mazāk veiksmīgs nekā citi un tā tālāk.  

III. Pavājinātas robežas (Impaired Limits) 

Iekšējo robežu nepietiekamība, atbildības pret citiem trūkums vai orientēšanās uz ilgtermiņa mērķiem. Noved pie grūtībām cienīt citu tiesības, sadarboties ar citiem, izpildīt solījumus vai uzstādīt un sasniegt reālus personīgos mērķus. Tipisku izcelsmes ģimeni raksturo visatļautība, pārmērīga iecietība, virzības trūkums vai pārākuma sajūta, nevis atbilstoša konfrontēšana, disciplīna un robežas saistībā ar atbildības uzņemšanos un abpusēju sadarbību un mērķu uzstādīšana. Dažos gadījumos bērns varbūt nav ticis pamudināts paciest normālas pakāpes diskomfortu vai varbūt nav saņēmis adekvātu uzraudzību, norādes vai vadību.  

  1. Pieprasīšana/ Pārākums (Entitlement/ Superiority)  
    Uzskats, ka cilvēks ir pārāks par citiem cilvēkiem; tiesīgs uz īpašām tiesībām un privilēģijām; vai nav to abpusējo noteikumu saistīts, kas vada normālu sociālu mijiedarbību. Bieži ietver uzstājību, ka cilvēkam vajadzētu varēt darīt jebko vai piederēt visam, kam viņš vēlas, neatkarīgi no tā, kas ir reāli, ko citi uzskata par saprātīgu vai cik tas izmaksā citiem; vai pārmērīgu fokusu uz pārākumu (piem., būšanu starp visveiksmīgākajiem, visslavenākajiem, visbagātākajiem), lai iegūtu varu vai kontroli (ne, lai primāri iegūtu uzmanību vai atzinību). Dažkārt ietver pārmērīgu sāncensību ar citiem vai dominēšanu pār tiem: uzstāt uz savu varu, uzspiest savu viedokli vai kontrolēt citu uzvedību saskaņā ar savām vēlmēm, bez empātijas vai rūpēm par citu vajadzībām vai jūtām. Šī shēma ir bieži sastopama indivīdiem ar narcistiskas personības iezīmēm.  
  2. Nepietiekama paškontrole/ Pašdisciplīna (Insufficient Self-Control/ Self- Discipline)  
    Izteiktas grūtības vai atteikšanās praktizēt pietiekamu paškontroli un frustrācijas toleranci, lai sasniegtu savus personīgos mērķus vai lai apvaldītu savu pārmērīgo emociju un impulsu izpausmi. Šiem indivīdiem bieži vien ir raksturīga impulsivitāte un grūtības atlikt tūlītēju apmierinājumu. Dažiem indivīdiem reizēm var būt grūtības fokusēt savu uzmanību uz uzdevumu, it īpaši garlaicīgu vai nepatīkamu uzdevumu, neskatoties uz ilgtermiņa labumiem. Šīs shēmas vieglākā formā cilvēkam var būt raksturīgs pārmērīgs uzsvars uz izvairīšanos no diskomforta: izvairīšanās no sāpēm, konfliktiem, konfrontācijas, atbildības vai pārmērīgas piepūles uz personības pilnveidošanas, saistību vai integritātes rēķina.  

IV. Vērstība uz citiem (Others Directedness) 

Pārmērīgs fokuss uz tieksmēm, sajūtām un reakcijām no citiem uz paša vajadzību rēķina ar nolūku iegūt mīlestību un atzinību, uzturēt sajūtu par saistībām vai izvairīties no atmaksas. Bieži ietver savu dusmu un dabisko tieksmju apspiešanu un neapzināšanos. Tipiskā izcelsmes ģimene ir balstīta nosacītā pieņemšanā: bērniem jāapspiež svarīgi savas būtības aspekti, lai iegūtu mīlestību, uzmanību un atzinību. Daudzās šādās ģimenēs vecāku emocionālās vajadzības un vēlmes – vai sociālā atzinība un statuss – tiek vērtēti augstāk kā unikālās katra bērna vajadzības un jūtas. 

  1. Pakļaušanās (Subjugation/ Invalidation)  
    Pārmērīga pakļaušanās citu kontrolei, jo cilvēks jūtas spiests padoties, lai izvairītos no dusmām, atmaksas vai pamešanas. Divas galvenās pakļaušanās formas ir:  
    • Vajadzību pakļaušana: savu izvēļu, lēmumu vai vēlmju apspiešana 
    • Emociju pakļaušana: emociju, it īpaši dusmu, apspiešana. 

      Tas parasti ietver uztveri, ka paša vēlmes, viedokļi un jūtas nav derīgi vai svarīgi citiem. Bieži izpaužas kā pārmērīga pakļāvība kombinācijā ar pārmērīgu jūtīgumu pret jušanos iesprostotam. Parasti noved pie dusmu uzkrāšanās, kas izpaužas neadaptīvu simptomu veidā (piem., pasīvi agresīva uzvedība, nekontrolētas dusmu lēkmes, psihosomatiski simptomi, tendence atturēties veidot ilgstošas, uz pieķeršanos balstītas attiecības vai pārmērīga kaitīgo vielu lietošana).  
  2. Pašuzupurēšanās (Self-Sacrifice)  
    Pārmērīgs fokuss uz citu vēlmju apmierināšanu ikdienišķās situācijās uz paša apmierinātības rēķina. Biežākie iemesli ir: lai izvairītos citiem nodarīt sāpes; lai izvairītos no vainas, savtīguma izjūtas; vai, lai uzturētu attiecības ar tiem cilvēkiem, kuri šķiet vientuļi un kuriem tas ir nepieciešams. Bieži vien tas ir augstu standartu saistībā ar pārlieku lielu atbildību par citiem vai paaugstināta jūtīguma pret citu cilvēku sāpēm rezultāts, neskatoties uz to, ko tas „maksās” pašam indivīdam. Dažkārt noved pie izjūtas, ka paša vajadzības nav adekvāti apmierinātas, un pie aizvainojuma pret tiem, par kuriem notikušas rūpes. Šī shēma pārklājas ar līdzatkarības konceptu un ir tipiska „palīdzošo” profesiju pārstāvjiem.  
  3. Tieksme pēc atzinības (Approval-Seeking/ Recognition-Seeking)  
    Pārmērīgs uzsvars uz citu cilvēku atzinības, atzīšanas vai uzmanības gūšanu vai uz iekļaušanos uz drošas un patiesas pašapziņas izveidošanas rēķina. Pašcieņa galvenokārt atkarīga no citu reakcijas, nevis no paša dabiskajām tieksmēm. Dažkārt ietver pārmērīgu uzsvaru uz statusu, izskatu, sociālo pieņemšanu, naudu vai sasniegumiem kā atzinības, apbrīna vai uzmanības iegūšanas veidiem (nevis varas vai kontroles nolūkā). Rezultātā šie indivīdi bieži var pieņemt nozīmīgos dzīves lēmumos, kas nav autentiski vai apmierinoši, vai attīstīt paaugstinātu jūtīgumu pret atraidījumu.  

V. Pārmērīga piesardzība un aizture 

Pārmērīgs uzsvars uz savu spontāno jūtu, impulsu, izvēļu apspiešanu vai rigidiem, internalizētiem likumiem un gaidām par sniegumu un ētisku uzvedību, bieži vien uz laimes, pašizpausmes, atpūtas, tuvu attiecību vai veselības rēķina. Tipiskā izcelsmes ģimene ir barga, prasīga un dažkārt represīva: sniegums, pienākumi, perfekcionisms, noteikumu ievērošana, emociju apslēpšana un izvairīšanās no kļūdām dominē pār baudu, prieku un atpūtu. Bieži vien klātesošs ir apslēpts pesimisms un raizes, ka lietas varētu izjukt, ja neizdosies visu laiku būt modram un uzmanīgam. 

  1. Negatīvisms/ Pesimisms (Pessimism/ Worry)  
    Mūža garumā valdošs fokuss uz negatīvajiem dzīves aspektiem (sāpēm, nāvi, zaudējumiem, vilšanos, konfliktiem, vainu, aizvainojumu, neatrisinātām problēmām, potenciālām kļūdām, nodevību, lietām, kas var neizdoties, u.tml.), vienlaikus līdz minimumam samazinot vai nevērīgi izturoties pret pozitīvajiem vai optimistiskajiem aspektiem. Parasti ietver pārspīlētas gaidas − darba, finanšu vai starppersonu situācijās −, ka viss agri vai vēlu nopietni saies grīstē vai ka dzīves aspekti, kuros šķietami iet labi, galu galā pajuks. Bieži ietver pārmērīgas bailes kļūdīties, kas varētu novest pie finansiāla sabrukuma, pazemojuma vai iestrēgšanas problemātiskā situācijā. Tā kā šie indivīdi pārspīlē potenciālās negatīvās sekas, viņiem bieži ir raksturīgas hroniskas raizes, piesardzība, žēlošanās vai neizlēmība.  
  2. Emociju apspiešana, aizture (Emotional Inhibition)  
    Pārmērīga spontānas rīcības, jūtu vai komunikācijas aizturēšana, parasti, lai izvairītos no citu nosodījuma, kauna sajūtas vai kontroles zaudēšanas pār impulsiem. Biežākās aiztures jomas ir:  
    • dusmu un agresijas kavēšana; 
    • grūtības izrādīt pieķeršanos un mīlestību; 
    • grūtības dalīties savās jūtās ar citiem un apspriest ar emocijām saistītus jautājumus 
    • pozitīvu impulsu kavēšana (piem., prieks, seksuāls uzbudinājums, rotaļīgums);  
    • grūtības izpaust ievainojamību vai brīvi komunicēt par savām jūtām, vajadzībām un tā tālāk;  
    • pārmērīgs uzsvars uz racionalitāti, neņemot vērā emocijas.  
  3. Nelokāmi standarti/ Pārmērīgs kritiskums (Unrelenting Standards/ Hypercriticalness)  
    Visa pamatā ir uzskats, ka jāpūlas, lai atbilstu ļoti augstiem iekšējiem standartiem par uzvedību un sniegumu, parasti, lai izvairītos no kritikas. Tipiski beidzas ar spiediena izjūtu vai grūtībām to samazināt un pārmērīgu kritiku pret sevi un citiem. Jāietver ievērojami traucējumi baudā, relaksācijā, veselībā, pašcieņā, gandarījumā par sasniegumiem vai apmierinošās attiecībās. Nelokāmi standarti parasti izpaužas kā: 
    • perfekcionisms, pārmērīga uzmanības pievēršana detaļām vai nepietiekams novērtējums par to, cik veiksmīgs kāda sniegums ir relatīvi pret normu;  
    • nelokāmi noteikumi un „jābūtības” daudzās dzīves jomās, tostarp nereāli augsti morāles, ētikas, kulturālie vai reliģiskie standarti; vai (c) raizes par laiku un efektivitāti, nepieciešamību sasniegt vairāk.  
  4. Sevis nosodīšana (Self-Punitiveness)  
    Uzskats, ka cilvēkus vajadzētu bargi sodīt par kļūdu pieļaušanu. Ietver tendenci būt dusmīgam, neiecietīgam, represīvam un nepacietīgam ar tiem cilvēkiem (tajā skaitā sevi), kuri neatbilst gaidām vai standartiem. Parasti ietver grūtības piedot kļūdas sev un citiem dēļ nepatikas ņemt vērā mīkstinošus apstākļus, pieņemt cilvēku nepilnības vai just līdzi jūtām.  

Shēmu stāvokļi (režīmi, angl. modes) 

Shēmu stāvokļi jeb režīmi ir „indivīda ik mirkļa adaptīvie un neadaptīvie emocionālie stāvokļi un stresa pārvarēšanas atbildes reakcijas”(Young et al., 2006).  

Atrodoties neadaptīvos Bērna un Iekšējā Kritiķa stāvokļos/režīmos, tiek iedarbināti stresa pārvarēšanas stāvokļi, kas savā būtībā ir aizsardzības mehānismi (angl. coping modes).  

I. Neadaptīvie bērna stāvokļi (režīmi) 

  1. Ievainotā vai neizsargātā bērna stāvoklis (Vulnerable Child)  
    Saistīts ar tādām izjūtām kā vientulība, izolācija, skumjas, pārpratums, trauksme, vājums, bezspēcība, bezcerība, bailes, kauns, atbalsta trūkums, defektivitāte, deprivācija, nekompetence, šaubas par sevi vai savām spējām, nevērtība, nemīlamība, trauslums, vājums, zaudējums, atraidījums un pesimisms  
  2. Dusmīgā un saniknotā bērna stāvokliis (Angry and Enraged Child)  
    Indivīds var izjust izteiktas dusmas, naidu, niknumu, frustrāciju, nepacietību dēļ tā, ka ievainotā bērna pamata emocionālās (vai fiziskās) vajadzības nav apmierinātas. Šajā stāvoklī indivīdi bieži vien rīkojas, dusmu vadīti, un neņem vērā savas uzvedības sekas.
     
  3. Impulsīvā un nedisciplinētā bērna stāvoklis (Impulsive and Undisciplined Child)  
    Indivīds rīkojas, balstoties uz pamata vēlmēm vai impulsiem, egoistiskā un nekontrolējamā veidā ar mērķi saņemt to, ko viņš vai viņa vēlas. Šajā stāvoklī indivīdiem bieži vien ir grūtības atlikt īstermiņa apmierinājumu vai apbalvojumu; bieži izjūt intensīvas dusmas, niknumu, frustrāciju, nepacietību, kad šīs vēlmes un impulsi nevar tikt apmierināti; citi cilvēki var uztvert personu kā izlutinātu. Bieži vien indivīdi šajā stāvoklī ir pārgalvīgi, no mirkļa uz mirkli pauž emocijas, tiecas pēc vēlmēm un seko dabiskajām tieksmēm, neņemot vērā iespējamās sekas pret sevi vai citiem.  

II. Iekšējā kritiķa stāvokļi 

  1. Prasīgā vai kritizējoša vecāka stāvoklis (Demanding Parent)  
    Šajā stāvoklī indivīds jūt, ka „pareizs” eksistences veids ir būt perfektam vai sasniegt ļoti augstu līmeni, saglabāt visā kārtību, tiekties pēc augsta statusa, būt pazemīgam, citu cilvēku vajadzības izvirzīt priekšplānā, būt efektīvam un izvairīties no laika izšķērdēšanas. Indivīdam var šķist, ka nav pareizi izpaust savas jūtas vai rīkoties spontāni. Šis stāvoklis vairāk attiecas uz augstu internalizēto standartu un striktu noteikumu dabu, nevis stilu, kādā šie noteikumi tiek realizēti dzīvē; tāpat šie noteikumi pēc savas funkcijas nav kompensējoši. Šajā stāvoklī indivīds nepārtraukti izdara spiedienu uz savu iekšējo bērnu, kuram būtu jāatbilst pārmērīgi augstiem standartiem. Tipiski cilvēki prasīgā vecāka stāvoklī sev saka: „Tev vienmēr ir jābūt labākajam visā, ko tu dari!”, „Ja tas nav perfekti, tad tas nav vērtīgi!”, „Ja neesi tieva, tad tu nekad neatradīsi sev draugu!”.  
  2. Vainu izraisoša vecāka stāvoklis (Guilt- Inducing Parent)  
    Šajā stāvoklī indivīdam bieži vien var būt doma, ka viņš ir atbildīgs par citu cilvēku labklājību un ka viņam ir par katru cenu jārūpējas par citiem (t.sk., neņemot vērā savas vajadzības). Tipiski cilvēki vainu izraisošā vecāka stāvoklī sev saka: „Tev ir jārūpējas pilnīgi par visiem!”, „Ir egoistiski izvirzīt savas vajadzības priekšplānā!”, „Tev ir jābūt perfektai mātei saviem bērniem!”, „Ja tu vispirms domā par savām, nevis par citu cilvēku vajadzībām, tad tu esi slikts!”  
  3. Sodoša vecāka stāvoklis (Punitive Parent) 
    Indivīds šajā stāvoklī jūtas, it kā viņš pats vai citi ir pelnījuši sodu vai nosodījumu, un biežI pakļauj savu uzvedību šīm sajūtām, vainojot, sodot vai izturoties vardarbīgi pret sevi (piemēram, sevis graizīšana vai kropļošana) vai citiem. Šis stāvoklis ir attiecināms tieši uz stilu, kādā noteikumi tiek realizēti dzīvē, nevis uz šo noteikumu dabu. Indivīdi sodoša vecāka stāvoklī „soda” vienu no saviem bērna stāvokļiem par „būšanu sliktam”. Tipiski cilvēki sodoša vecāka stāvoklī sev saka: “Tu esi sarežģīts cilvēks, tevis dēļ ir problēmas”, “Ja kāds tevi patiesi iepazīs, tad viņš novērsīsies no tevis”, “Būtu labāk, ja tu vispār nebūtu piedzimis!”  

III. Aizsardzības mehānismi (coping modes) 

  1. Padošanās (Surrender) 
    Šajā stresa pārvarēšanas stāvoklī indivīds „padodas” savam sodošajam, prasīgajam vai vainu izraisošajam vecāka stāvoklim un sāk domāt negatīvi par sevi vai justies „slikts”. Ar šo stresa pārvarēšanas stāvokli saistītais režīms ir Piekāpīgās padošanās stāvoklis (Compliant Surrenderer) („Es padodos, lai iegūtu emocionāli tuvas attiecības”). Šis stāvoklis var būt saistīts ar atkarīgām/ līdzatkarīgām attiecībām, un cilvēki šajā stāvoklī saskarsmē ar citiem var uzvesties pasīvi, pazemīgi, meklēt apliecinājumu, baidīties izraisīt konfliktu vai piedzīvot atraidījumu, tolerēt vardarbību pret sevi vai necienīgu izturēšanos pret sevi un neizpaust veselīgas vajadzības. 
  2. Izvairīšanās (Avoidance)  
    Ar šo stresa pārvarēšanas stāvokli saistītie režīmi ir Attālinātā aizsarga (Detached Protector) (vairāk pasīvs – „sastingšana”) un Attālinātā sevis mierinātāja stāvoklis (Detached Self-Soother) (vairāk aktīvs; „bēgšana”), kuru galvenais uzdevums ir palīdzēt indivīdam izvairīties no pāridarījuma un pasargāt sevi. Šajos stresa pārvarēšanas stāvokļos indivīds izvairās no emocijām un problēmām un tādā veidā viņam „nav jāskatās tām acīs”, izvairās no konfrontācijas ar tām. Šajos stāvokļos indivīds izjūt iekšēju tukšumu un emocionālo distanci ar citiem cilvēkiem, nepieņem citu palīdzību, iesaistās tādās aktivitātēs, kas ir saistītas ar uzmanības novēršanu no saviem sāpīgiem pārdzīvojumiem, sevis mierināšanu vai sevis stimulēšanu  

    Tipiski izvairīšanās uzvedības veidi ir:  
    • Izvairīšanās šaurā nozīmē (piemēram, izvairīšanās no sarežģītām situācijām vai noteiktiem uzdevumiem, pārmērīga nodarbošanās ar sportu).  
    • Uzmanības novirzīšana (piemēram, pārmērīga datorspēļu spēlēšana, TV skatīšanās, mūzikas klausīšanās ļoti skaļi, nepārtraukta strādāšana).  
    • Sevis stimulēšana (piemēram, pārēšanās, pornogrāfijas skatīšanās, azartspēļu spēlēšana, piedalīšanās bīstamos sporta veidos).  
    • Savas uztveres pavājināšana, sašaurināšana (piemēram, lai izvairītos no nepatīkamām jūtām, cilvēks lieto alkoholu vai narkotikas).  
    • Vaidēšana un kurnēšana, arī sūdzēšanās un citu vainošana.  
    • Zemas gaidas, tas ir vēl viens izvairīšanās veids – netiekties ne pēc kādiem mērķiem, jo tad indivīdam nav jāizjūt vilšanās vai neapmierinātība sastopoties ar šķēršļiem mērķu sasniegšanā.  
  3. Hiperkonmensācija (Hypercompensation) 
    Šajā stresa pārvarēšanas stāvoklī indivīds dara kaut ko pretēji tam, kā viņš jūtas vai pretēji saviem disfunkcionālajiem vecāku stāvokļiem. Piemēram, cilvēks var izrādīt augstu pašpārliecinātību vai meklēt iespējas, kā kontrolēt citus cilvēkus („Es esmu galvenais!”) ar mērķi izvairīties no savām nedrošības vai bezpalīdzības izjūtām. Ar šo stresa pārvarēšanas stāvokli saistītie režīmi ir arī  Sevis slavināšanas (Self-Aggrandizer) stāvoklis un “Iebiedē un uzbrūc” (Bully and Attack) stāvoklis. 

    Tipiski hiperkompensējošas uzvedības veidi ir:  
    • narcistiska augstprātība;  
    • paranoidāla kontrole;  
    • obsesīva kontrole; 
    • uzmanības meklēšana; 
      agresivitāte; 
    • perfekcionisms; 
    • darbaholisms; 
    • manipulēšana; 
    • krāpšanās.  

IV. Adaptīvie (veselīgie) stāvokļi 

  1. Apmierinātā vai laimīgā bērna stāvoklis (Happy or Contented Child 
    Saistīts ar tādām emocijām un izjūtām, kā mīlestība, prieks, apmierinājums, piepildījums, aizsargātība, drošība, pieņemšana, novērtēšana, savas vērtības izjūta, rūpes, vadība, sapratne, pārliecība, kompetence, atbilstoša autonomija vai paļaušanās uz sevi, spēka izjūta, kontroles izjūta, optimisms un spontanitāte. Tas ir stāvoklis, kurā indivīda pamata emocionālās vajadzības ir apmierinātas.  
  2. Veselīgā pieaugušā stāvoklis (Healthy Adult Mode 
    Šajā stāvoklī indivīdam ir relatīvi objektīvs, veselīgs, adekvāts un pamatots skatījums par sevi un citiem. Veselīgais pieaugušais reprezentē saprātīgu domāšanu un pašrefleksiju, kā arī funkcionālas problēmu risināšanas prasmes. Tas prasa apzinātu „šeit un tagad” uztveri, spontānu un neadaptīvu stresa pārvarēšanas uzvedību pārtraukšanu, disfunkcionālo vecāku stāvokļu „monologu” novērtējumu bez emocijām un vismaz atbalstošas pašinstrukcijas, lai radītu un uzturētu veselīgas stresa pārvarēšanas stratēģijas. Veselīgā pieaugušā galvenais uzdevums, no vienas puses, ir pārvērtēt automātiskās domas un neadaptīvas pamatpārliecības, aizvietot tās ar adekvātām domām par sevi un citiem un vājināt disfunkcionālos vecāku stāvokļus. No otras puses, bērna stāvokļa dusmas novadīt un transformēt par „spēcināto bērnu” (empowered child), nodrošinot indivīdu ar spēku, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu izmainītos mērķus un piepildītu viņa vai viņas pamata vajadzības.  
  • Personai ir reālistiski spriedumi vai secinājumi par situācijām, konfliktiem, attiecībām, sevi un citiem cilvēkiem.  
  • Indivīds pietiekami labi un veselīgā veidā tiek galā ar tādām savas dzīves sfērām, kā darbs, ģimene un brīvā laika aktivitātes.  
  • Mazas problēmas neizraisa intensīvas negatīvas emocijas.  
  • Indivīds ņem vērā gan savas, gan citu cilvēku izjūtas un vajadzības.  
  • Var atrast līdzsvaru starp savām un citu cilvēku vajadzībām.  
  • Uzņemas saistības, atbildību un izpilda savus pienākumus.  
  • Atrod konstruktīvus konfliktu risinājumus.  
  1. Gādīgā vecāka stāvoklis (Nurturing Parent Mode) 
    Šajā stāvoklī indivīds spēj ar iejūtību izturēties pret savām vēlmēm, vajadzībām, un arī kļūdām, kā arī sniegt sev emocionālu atbalstu. Būtībā, tā ir spēja būt gādīgajam vecākam sev pašam. Šajā stāvoklī indivīds spēj mierināt savu iekšējo ievainoto bērnu.