Trauksme ir nepatīkams emocionāls stāvoklis, kam raksturīga raizēšanās un satraukums. Ir normāli reizēm satraukties un just iekšēju nemieru. Viens no trauksmes uzdevumiem ir paziņot mums par briesmām un problēmām un no tām izvairīties. Taču reizēm satraukums var kļūt par ikdienu, negatīvi ietekmēt dzīves kvalitāti, traucēt un radīt dažādas problēmas – miega traucējumus, intensīvas un uzmācīgas domas un dažādus ķermeniskus simptomus – muskuļu saprindzinājumu, elpas un sirdsdarbības paātrināšanos, sausumu mutē, galvas reiboņus u.c.
Trauksmi rada un uztur pārliecība, ka kaut kas ir vairāk biedējošs nekā tas ir patiesībā, kā arī apziņa, ka neesmu spējīgs tikt galā ar faktiskajiem vai iztēlotajiem draudiem.
Daudzi cilvēki, kas pieredz trauksmi, ir saskārušies ar patiesām briesmām savas dzīves laikā. Daudzi no viņiem ir bijuši fiziski vai emocionāli ievainoti. Bet ne visi, kuri tikuši ievainoti, piedzīvo trauksmi. Trauksmi uztur tas, ka mēs saredzam draudu klātesamību, pat ja tas neatbilst realitātei. Šajos gadījumos ir raksturīgi, ka cilvēki mēģina trauksmi mazināt ar tā sauktās drošības uzvedības palīdzību.
Drošības uzvedība ir jebkura rīcība, kas samazina trauksmi īstermiņā (tādējādi cilvēks jūtas “droši”), taču patiesībā trauksme ilgtermiņā pieaug, tādējādi problēma tikai pastiprinās.
Trauksmei ir dažādas formas:
- Ģeneralizētajai trauksme ir raksturīga raizēšanās par dažādām lietām – ir raksturīga priekšnojauta, ka notiks kas slikts. Par traucējumu var runāt, ja cilvēkam ir raksturīga traucējoša, mērena vai izteikta trauksmes sajūta ikdienišķās situācijās vismaz sešus mēnešus. Ģeneralizētā trauksme ir maz saistīta ar ārējās vides faktoriem – to pārsvarā rada cilvēks pats ar domām par iespējamo nākotni – “ja nu…” (piemēram, “Viņš kavējas – ja nu notikusi kāda avārija?”). Trauksmi pavada saspringums, nespēja atslābināties un nervozitāte. Iespējami arī ķermeņa simptomi – sirdsklauves, muskuļu saspringums, tirpšanas, reibšanas sajūta u.tml. Parasti cilvēkiem ar ģeneralizētās trauksmes traucējumiem raksturīga pārliecība, ka uztraukšanās palīdzēs sagatavoties gaidāmajai situācijai. Ja cilvēks piedzīvo šo trauksmes traucējumu, viņam ir raksturīga t.s. drošības vai izvairīšanās uzvedība, piemēram, ļoti bieži zvanīt kādam, lai pārliecināties, ka nav noticis kas ļauns, nepirkt lietas, pat ja tās var atļauties, jo ir bailes, ka varētu beigties nauda u.tml.
- Panikas traucējumi ir trauksmes radītas lēkmes, kad cilvēkam liekas, ka viņš tūlīt nomirs vai sajuks prātā. Panikas lēkme parasti ilgst no dažām minūtēm līdz pusstundai vai ilgāk. Dažkārt panikas lēkmes cilvēki piedzīvo arī naktīs. Lēkmes laikā cilvēku pārņem intensīvas bailes un diskomforts; parasti to pavada arī dažādi ķermeņa simptomi – paātrināta sirdsdarbība, pastiprināta svīšana, drebuļi, smakšanas sajūta un/vai citi. Cilvēki, kuriem ir panikas traucējumi, pastāvīgi baidās no nākamās lēkmes vai uztraucas par lēkmes sekām. Viņi sāk pievērst lielāku uzmanību savām ķermeņa sajūtām un interpretēt šīs sajūtas kā bīstamas. Parasti panikas traucējumu gadījumos cilvēki sāk ierobežot savu ikdienas dzīvi un izvirīties no vietām, kas asociējas ar to, ka tur varētu palikt slikti – mazāk iziet sabiedrībā, izvairās no braukšanas sabiedriskā transportā, baidās viens iziet no mājas u.tml. Tāpēc panikas traucējumi samērā bieži ir kopā ar agorafobiju (sk. sadaļu “agorafobija”). Cita raksturīga uzvedība panikas lēkmju gadījumā ir, piemēram, bieži pārbaudīt pulsu, lai pārliecinātos, ka sirdsdarbība nav paātrināta.
- Agorafobija ir bailes atrasties vietās vai situācijās, no kurām ātri izkļūt nav iespējams (piemēram, cilvēku pūlī, lifta kabīnē, kinoteātrī u.tml.), kā arī bailes izskatīties neveikli vai apkaunojoši situācijās, kad cilvēkam uznāk panikas lēkme vai cits trauksmes veids. Cilvēki, kam raksturīga agorafobija, uzskata, ka, nepaspējot laicīgi izkļūt no situācijas, viņi zaudēs kontroli vai samaņu, noģībs vai piedzīvos kādas cita veida nepatikšanas. Lai kontrolētu situāciju, cilvēki pamazām no situācijām, kas rada trauksmi, sāk izvairīties un pielieto t.s. drošības uzvedību, piemēram, teātrī izvēlas sēdvietu ailē, lai ātri varētu atstāt telpu, nedrošās situācijās vienmēr būt kopā ar kādu “drošības personu”
- Sociālā trauksme ir traucējums, kura rezultātā cilvēk izjūt pārmērīgas un nepamatotas bailes sociālās situācijās, piemēram, uzstājoties auditorijas priekšā, apmeklējot dažādus publiskus pasākumus, uzsākot sarunu ar nepazīstamu cilvēku, skatoties otram acīs, ēdot un dzerot citu cilvēku priekšā u.tml. Arī šim trauksmes traucējumam, tāpat kā citiem, ir raksturīga drošības un/vai izvairīšanās uzvedība, piemēram, valkāt gaišu apģērbu, lai cilvēki nepamana, ka svīstu, pārmērīgi gatavoties pirms uzstāšanās, izvairīties no acu kontakta sarunas laikā u.tml.
- Obsesīvi-kompulsīvie traucējumi (uzmācīgas domas un/vai rituālas darbības, kas pazemina dzīves kvalitāti). Cilvēkam parādās pastāvīgas, nevēlamas, uzmācīgas un pat absurdas domas; ir sajūta, ka prāts it kā iestrēgst pie kādas domas un/vai tēla, kas apziņā atkārtojas atkal un atkal. Šīs domas bieži ir saistītas ar iespēju inficēties pieskaroties netīrām virsmām, bailēm no dažādiem skaitļiem (piemēram, 13; 666 u.c.) vai vārdiem (piemēram, “nāve”, “vēzis”, “elle” u.c.), atbildību par notikušām nelaimēm vai katastrofām (piemēram, “Es jutu, ka notiks nelaime, tādēļ esmu vainīgs, jo par to nebrīdināju”), bailēm impulsīvi rīkoties un nodarīt kādam pāri (piemēram, “Es nedrīkstu ņemt rokās nazi, citādi man var rasties vēlme kādu savainot”) , bažām ar kārtību un precizitāti (piemēram, “Lietām uz mana galda jāatrodas precīzā secībā”), fantāzijām par seksuālām vai perversām darbībām (piemēram, “Es nedrīkstu atrasties vienā telpā ar mazu bērnu, jo man pēkšņu var rasties vēlme viņu seksuāli izmantot”) u.c. Šīs uzmācīgās (obsesīvās) domas rada lielu spriedzi, kas liek veidot uzvedību, kas vismaz uz mirkli palīdz mazināt diskomfortu. Šo uzvedību sauc par kompulsīvu uzvedību, piemēram, nepārtraukti pārbaudīt, vai durvis ir aizslēgtas, vilkt cimdus, pieskaroties netīrām lietām, pārmērīgi bieži mazgāt rokas u.tml. Šo traucējumu gadījumos cilvēks raksturīgos simptomus pats visbiežāk vērtē kā pārspīlētus un traucējošus, taču nespēj tos apturēt.
- PTST (Post-traumatiskā stresa traucējumi) ir ilgstoša reakcija uz stresa vai traumatisku notikumu – šie notikumi atkārtojas apziņā kā uzmācīgas atmiņas, tēli vai domas, nakts murgi, un cilvēks atkal un atkal emocionāli piedzīvo šo pagātnes traumatisko notikumu. Parasti simptomi parādās 2-3 nedēļu laikā pēc traumējošā notikuma, taču dažkārt tie attīstās tikai pusgadu pēc šāda notikuma. Traucējumu gadījumā var rasties dažādas asociācijas, piemēram, vīrietis melnā apģērbā atsauc apziņā traumatisku atmiņu, un rodas izteikta trauksme. Tas nozīmē, ka šī notikuma emocionālā apstrāde nav pabeigta. Rezultātā cilvēks sāk izvairīties no situācijām, vietām u.c., kas atgādina traumatisko notikumu vai mēdz izmantot šiem trauksmes traucējumiem raksturīgu drošības uzvedību, piemēram, vada automašīnu ļoti lēni, lai izvairītos no avārijas, pārvietojas ar muguru pret sienu, lai neviens nevarētu uzbrukt no aizmugures u.tml.
- Citas fobijas- bailes no zirnekļiem, asinīm, adatām, suņiem, čūskām u.tml. Tā ir trauksme, ko izraisa noteiktas situācijas, priekšmeti, dzīvnieki, vietas u.tml.